19. gs. Reālisms

19.gs. reālisma vispārīgs raksturojums

Ja vēlaties šo rakstu pārpublicēt, neaizmirstiet norādīt atpakaļsaiti uz avotu.
Ja vēlaties izdarīt labojumus, papildinājumus, sazinieties ar mani vai rakstiet komentāros. Šis raksts ir pilnveidojams ;)

Resursi

Profesora Eduarda Kļaviņa lekcijas

Attēli: Wga.hu, wikipaintings.org, u.c.
T. Kačalova "Mākslas Vēstures Pamati I", izdevniecība "Zvaigzne", 1976. 

19. gs. reliģiskie konflikti bija aprimuši, bet to vietā stājās konflikti starp politiskiem uzskatiem, un šis konflikts izpaudās arī mākslā, kuru tagad pārstāvēja reālisms. Tas izveidojās par patstāvīgu virzienu, klasicisma un romantisma pretstatu visos tēlotājas mākslas veidos.
Reālisms sāka attīstīties 19. gs. vidū un nostiprinājās, demokrātiskajai inteliģencei nostājoties apspiesto šķiru pusē.

19.gs. reālisms atšķīrās no iepriekšējo gadsimtu reālisma. 19.gs. vidū tas kļūst par estētiski apgūtu daiļrades metodi, kas ataino laikmeta pretrunas, kritizē sociālo iekārtu. Reālisms neatteicās no romantiķu izkoptā mākslinieciskuma jēdziena, bet atbrīvoja to no romantiķu jūtu patētikas. Patiesai īstenības atspoguļošanai vislabāk piemērots līdzsvarots, mierīgs skatījums, taču atšķirībā no klasicistiem, reālisti necentās atlasīt to, kas atbilst klasicisma kanoniem un "izlabot" ieraudzīto vēlamā virzienā. Reālisti tiecās attēlot tipiskāko.
Reālistam daile bija atrodama visur, izņemot varmācību un ekspluatāciju.

Tā kā reālisms bija bīstams reakcionārajām aprindām, 19.gs. reālismu mēdza saukt par "kritizētāju reālismu", bet pašus gleznotājus uzskatīja par normu pārkāpējiem.

Vislielākos panākumus reālisms guva literatūrā un glezniecībā, klasicisms- arhitektūrā, romantisms- mūzikā. Ne klasicisms, ne romantisms, ne reālisms neaptvēra visus mākslas veidus, turklāt gadsimta beigās tos sāka apkarot jūgendstils, simbolisms, impresionisms u.c.