Franču tēlotāja māksla 18.gs. 2. pusē.

Vēlais rokoko, sentimentālisms, agrais klasicisms.

Ja vēlaties šo rakstu pārpublicēt, neaizmirstiet norādīt atpakaļsaiti uz avotu.
Ja vēlaties izdarīt labojumus, papildinājumus, sazinieties ar mani vai rakstiet komentāros. Šis raksts ir pilnveidojams ;)

Resursi

Profesora Eduarda Kļaviņa lekcijas

Attēli: Wga.hu, wikipaintings.org, u.c.
T. Kačalova "Mākslas Vēstures Pamati I", izdevniecība "Zvaigzne", 1976. 

Tā laika mākslas patērētāji, salīdzinot ar iepriekšējiem laikiem, bija visai dažādi, pēc revolūcijas vairāk par mākslu sāka interesēties buržuāzija. Līdz revolūcijai koeksistē dažādi virzieni, tai skaitā arī

VĒLĪNAIS ROKOKO

Žans Onorē Fragonārs.
Viņa darbos jaušama dzīves baudīšanas filosofija, maigas, smalkas krāsu gammas. Viņu raksturo virtuozitāte, vieglums, sulīgums, daudz siltu toņu, spēja gleznot holandiešu stilā, Rembranta stilā.
Viņa gleznotās figūras liekās tautiskākas, gaismēnas kontrastainākas, kopumā viņa stilu var saukt par "romantisko rokoko"

Šūpoles1767	Skūpsts zagšus
Peldētājas	Stāvošā sieviete

Žans Batists Grēzs 
Šis gleznotājs bija buržuāzijas pārstāvis, kurš pārstāvēja sentimentālismu. Viņa darbi ļoti simpatizēja tā laika apgaismotājiem.

Lauku precības	Paralizētais
Mirušais putniņš	Sentimentālisma laikā modē bija attēlot māti ar bērnu, dažādus dzīvniekus, īpaši suņus. Īpatnējs virziens, kurš "iezvanīja" romantismu, bija drupu ainavas.

Ibērs Robērs
Par šī mākslinieka "specialitāti" var uzskatīt ainavas ar drupām.

Luvras lielā galerija drupās

Vecais templis un strūklaka

Klods Ž. Vernē Vētra ar kģa bojāeju

Žozefs Marī Vjens  Amoru pārdevēja  Pastāvēja tendence atbalstīt klasicismu. Mākslinieki vēlējās panākt kompromisu starp klasisko un rokoko stilu. Šī vēlme pēc kompromisa beidzas ap 1780.g.

Ap 80tajiem gadiem rokoko izzūd, sāk dominēt klasicisma māksla, kas ietvēra sevī noteiktu vēstījumu.

Žaks Luijs Davids (1748-1825)
Mākslinieks studējis Parīzē, papildinājies Itālijā, saistīts ar kreisi revolucionāro sabiedrību. Itālijā viņu savaldzināja antīkā māksla. Jakobīņu vara Davida dzīves laikā tiek gāzta un līdz ar to mainās arī viņa māksla. Daudzi viņa viņa draugi tiek sodīti ar nāvi, bet viņš centās nomierināt sabiedrību ar saviem darbiem. Viņš faktiski kļūst par Napoleona galma mākslinieku. Viņa darbos dominē vienkārša kompozīcija, līdzsvarotība, uzsvērts optimisms portretos. Viņš uzskatīja, ka ir svarīgi attēlot antīkos varoņus un "Leonidu pie Termopilām" uzskatīja par sava mūža lielāko sasniegumu, taču mākslas kritiķi ir pretējās domās. Dzīvi mākslinieks beidz Briselē, jo nācās emigrēt. Šis pēdējais periods viņa dzīvē skaitās vissvarīgākais.

Horāciju zvērests	Liktori atnes Bruta dēlu līķus
Marata nāve	Sabīnas sievietes
Napoleona un Žozefinas kronēšana	Rekamjē portrets
Leonids pie Termopilām	F. ŽerārsRekamjē portrets  Davida skolnieks, darbojās pamatā kā portretists
Pjērs Pols Pridons  Tiesa un dievišķā atmaksa seko noziegumam Davida laikabiedrs, kas mazliet saistīts ar politiku, bet vairāk gleznoja alegoriskas un mitoloģiskas kompozīcijas. Mākslinieciskie efekti liecina par tuvošanos romantismam (gaismēna).	A. Žans GroNapoleons apmeklē mēra slimniekus Jafā.  Svarīga gaismēna nevis krāsas. Mazliet neobarokāli. Mākslinieks bijis piesaistīts Napoleona štābam, piedalījās karagājienos. Tajā pašā laikā radās vēl neklasiskākas novirzes pre-romantiķu izpildījumā.
A. Žans Gro Napoleons pie Eliau  Pēc šī darba un "Marss un mērenība" uzgleznošanas beidz dzīvi pašnāvībā.

Buržuāzijai vairāk patika sadzīves ainas, kuras arī biežāk pirka.
18.gs. II pusē notika tēlniecības pakāpeniska pāreja no rokoko uz klasicismu, tajā atspoguļojot laikmeta idejas.

O. Pažū Pamestā Psīhe	Žans Batists Pigāls Voltērs Mākslinieks savu darbību sāka kā rokoko pārstāvis, taču varēja veidot arī ļoti barokālus darbus (Sakšu Morica kaps). Dziļākajā būtībā bija reālists, tuvs apgaismotājiem.
Žans Batists Pigāls Merkurijs	Žans Batists Pigāls Didro

Žans Antuāns Udons 
Viņš bija tā laika svarīgākais tēlnieks. Ļoti interesējās par anatomiju. Var apgalvot, ka viņš bija orientēts uz klasicismu. Portretists, izteikts reālists. Veidoja bistes akmenī, metālā. Viņa māksla savu plaukumu sasniedza 80'os, 90'os gados. Braucis un strādājis arī ASV. 19.gs. sākumā vairs nebija tik aktīvs, strādāja kā mākslas akadēmijas pasniedzējs.

Mākslinieka sievas portrets	Voltērs
Cilvēks bez ādas	Džordžs Vašingtons