Impresionisma un postimpresionisma periods.

Vispārējs raksturojums (1870-1905)

Ja vēlaties šo rakstu pārpublicēt, neaizmirstiet norādīt atpakaļsaiti uz avotu.
Ja vēlaties izdarīt labojumus, papildinājumus, sazinieties ar mani vai rakstiet komentāros. Šis raksts ir pilnveidojams ;)

Resursi

Profesora Eduarda Kļaviņa lekcijas

Attēli: Wga.hu, wikipaintings.org, u.c.
T. Kačalova "Mākslas Vēstures Pamati I", izdevniecība "Zvaigzne", 1976. 

19. gs. beigās notiek nopietnas strukturālas izmaiņas mākslā. Šīs izmaiņas aptuveni var salīdzināt ar pāreju no viduslaikiem uz Renesansi. Atšķirības labi redzamas, salīdzinot noteiktas tematikas darbus ar atbilstošas tematikas pagājušā posma darbiem.

Kļūst krietni mazsvarīgāks mimēzes princips. Attīstās uzskats, ka mimēze nav mākslinieka uzdevums. Māksla vairs nav realitātes dokumentēšana. Iepriekš māksla bijusi pakļauta nemākslinieciskiem uzdevumiem. Mākslas uzdevums nav kalpot sociālām idejām, baznīcai, pedagoģijai utt. Mākslinieks ir brīvs, tam jāsaprot tikai mākslas estētiskās funkcijas- darbos svarīgs emocionālais efekts, tie orientēti uz formālu skaistumu. Gadsimta beigu aktuālais lozungs:

"Māksla mākslas dēļ"

To ļoti ietekmēja fotogrāfiju attīstība. Bija nepieciešams radīt tādu mediju, kas būtu unikāls, formu, kas iegūstama tikai ar specifisko mediju. Māksliniekus lielā mērā ietekmēja industrializācijas un kapitālisma attīstība, viņi centās kompensēt šo procesu radītos "nesmukumus". Gadsimta mijas māksla tāpēc ir ar neoromantisku nokrāsu. Krīzi piedzīvoja materiālisma un pozitīvisma virzieni filosofijā, to vietā stājās neopozitīvisms, dzīves filosofija, arī ezoterika, misticisms ietekmēja tā laika mākslu.
Šo laiku sauc arī par "skaisto laikmetu", jo lielu daļu līdzekļu varēja tērēt mākslai. Bija liels daudzums "salonistu"- mākslinieku, kas apkalpoja vidusmēra gaumi. Mākslinieku vidū bija arī t.s. "avangardisti", kas bieži guva tikai nelielus vai nekādus ienākumus, taču bija arī tādi novatori, kuriem izdevās nopelnīt, piemēram, itin ātri akceptēja impresionistus.

Žils Balstjēn-Lepāžs Kartupeļu lasītājas

Maksis Lībermanis Konservu gatavotājas

H. Tulūzs-Lotreks Mulenrūža

Tobrīd koeksistēja un apvienojās dažādi mākslas virzieni:

• akadēmisms
• sociālais reālisms
• impresionisms
• simbolisms
• jūgendstils
• neoklasicisms
• nacionālais romantisms

Kopējais raksturojums:

• māksla palika figuratīva (tīra abstrakcionisma nebija), taču mākslinieki netiecās pēc mimēzes. Vispārināšana
• subjektīvas, tēmas, motīvi. Tematika paplašinās: tuvākā realitāte, varēja būt arī fantastika, mitoloģijas, ko interpretēja visai subjektīvi
• vēsturiskā tematika zaudē savu nozīmi. Māksla orientēta uz sava laika dzīvi, fantāzijām. Paliek sadzīves ainas, ainavas, portreti u.c.
• atkāpjas no klasiskās uzbūves un formas. Asimetrija, dinamiska kompozīcija, augsts vai zems horizonts. Svarīga ir dinamiska, viļņveidīga līnija
• mākslinieki cenšas izvairīties no klasiska formu modelējuma. Tiek estetizēti krāsu laukumi.
• attīstās akvarelis un sevišķi pastelis. 
• tēlniecībā marmors, smilšakmens, kaļķakmens, aktivizējas koka tēlniecība. 
• grafikā plaukst oforts, litogrāfija, modernizēta ksilogrāfija
• fotogrāfija sāk pretendēt uz mākslas statusu.
• ir tendence saistīt visus mākslas veidus vienā ansamblī
• māksla tuvinās austrumiem. Sevišķu iespaidu atstāj Japāņu māksla.

 Francija bija vadošā no mākslas skolām ar centru Parīzē. Diezgan aktīva un daudzveidīga bija Vācu skola (Minhene, Berlīne), Austrija (Vīne), Beļģija, pacēlumu piedzīvoja Skandināvija un Somija. Svarīgi mākslinieki bija arī Itālijā, Šveicē, Lielbritānija izcēlās gadsimta beigās. ASV vēl ar sasniegumiem neizcēlās.

Žans Ogists Dominiks Engrs

(1780 – 1867)

Ja vēlaties šo rakstu pārpublicēt, neaizmirstiet norādīt atpakaļsaiti uz avotu.
Ja vēlaties izdarīt labojumus, papildinājumus, sazinieties ar mani vai rakstiet komentāros. Šis raksts ir pilnveidojams ;)

Resursi

Profesora Eduarda Kļaviņa lekcijas

Attēli: Wga.hu, wikipaintings.org, u.c.
T. Kačalova "Mākslas Vēstures Pamati I", izdevniecība "Zvaigzne", 1976. 

Pašportrets 1804

Žans Engrs, kurš pēc rakstura bija ļoti temperamentīgs un straujšs, orientējās uz klasisko formu un līniju, taču pats negribot bieži atkāpās no klasicisma principiem. Ilgu laiku pavadīja Itālijā, kur studēja antīko, renesanses mākslu un t.sk. "primitīvus". Viņa novirzes no klasicismaizpaužas nedaudz saplacinātā formā, formas deformācijā, kaut ko izstiepjot, vienkāršojot. Zināmā mērā atkāpjas no anatomiskas pareizības. Viņu sauca par "gotiķi" un tajos laikos tādas primitīvas atkāpes bija smags noziegums. Mākslinieks pievērsās arī austrumnieciskiem motīviem. Lielu uzsvaru lika uz gaismēnas izmantojumu, kas arī ir klasicistiem neraksturīgi, arī viņa sižeti bija izteikti romantiski, tos varētu dēvēt par savdabīgu klasicisma sirreālismu. Piemēram "Leonardo nāve" ir klasicismam neraksturīgs vēsturisks sižets.
Jāatkārto, ka viņam raksturīga plakana forma, lokāli, primitīvi toņi.

Jupiters un Tetīda	Lielā Odaliska
Rafaēls un Fornarīna	Rivjēr jaunkundzes portrets

Pats sevi Žans Engrs neuzskatīja par portretistu, tomēr tos gleznoja, cenšoties saglabāt klasisko formu. Šodien viņa portretus vērtē augstāk kā viņa pārējos darbus. Tajos viņš idealizēja formu, taču centās saglabāt modeļa raksturu. Veidojot portretu, pārspīlēja formas, kuras darba gaitā harmonizēja. Pēc viņa uzskatiem formai jābūt veselīgai, noapaļotai, bet ne pārāk. Piemēram "Rivjēr kundzes portrets" labi parāda modeļa psiholoģiju, kas raksturā atbilst klasicismam.
Mākslinieks pasaulei mantojumā atstājis arī daudz zīmuļa zīmējumu, kurus darināja peļņas dēļ. Parasti viņš zīmēja ātri, virtuozi, iezīmējot atsevišķās vietās detaļas. Reizēm darināja veselu ģimeņu portretus. Mūsdienās šie portreti tiek ļoti augstu vērtēti.

Montegi jaunkundzes

N. Paganīni portrets

Luija XIII solījums

"Luija XIII solījums" bija viens no viņa sliktākajiem darbiem, kas dīvainā kārta guva milzu panākumus. Kopš šīs gleznas darināšanas Engrs ieguva oficiālu mākslinieka statusu un turpmāk bija viens no akadēmijas balstiem, ļoti konservatīvs, pretojās visam jaunajam t.sk. romantiķiem.
Viņš ražoja vienu darbu pēc otra- tie tagad skaitās sliktākie no viņa darbiem, taču viņš nepameta arī portretu glezniecību, tajos parādās zināma dokumentācija- tērpi, interjers.

Homēra Apoteoze

Luija Fransuā Bertēna Portrets

Darbu "Sv. Simforiana mocības" uzskatīja par savu labāko veikumu. Mūsdienās uzskata, ka tas ir pats pats sliktākais no visiem viņa darbiem :). Taču arī tai laikā ne mazums uzskatīja to par izgāšanos. Engrs dikti apvainojās un devās "labprātīgā trimdā" uz Romu, kur strādāja kā direktors, kurš pārraudzīja Parīzes stipendiātus. Liekas, tieši tur strādājot, viņš radīja "Mazo Odalisku". Viņš izceļās ar spēcīgiem, asiem krāsu kontrastiem. Ja laukumā nav spēcīga krāsa (āda), bieži iepina iekšā pelēkos toņus, taču Itālijā uzzināja, ka antīkie darbi bija krāsaini, tāpēc arī pats Engrs nolēma kļūt krāsaināks, bet tas viņam izdevās kaut kā primitīvi (tas gan atbilst viņa vispārējiem primitīvisma uzstādījumiem).

Mazā Odaliska (Odaliska ar verdzeni)	Avots
Turku pirts

Vēlāk mākslinieks atgriežas Parīzē. Uz saviem skolniekiem viņš atstājis milzīgu iespaidu, tāpat arī uz nākamo laiku māksliniekiem.

Teodors Šaserjo Esteres tualete

Teodors Šaserjo Māsas

Pols Delarošs Hercoga Gīza nogalināšana

Ežēns Delakruā

(1798-1863)

Ja vēlaties šo rakstu pārpublicēt, neaizmirstiet norādīt atpakaļsaiti uz avotu.
Ja vēlaties izdarīt labojumus, papildinājumus, sazinieties ar mani vai rakstiet komentāros. Šis raksts ir pilnveidojams ;)

Resursi

Profesora Eduarda Kļaviņa lekcijas

Attēli: Wga.hu, wikipaintings.org, u.c.
T. Kačalova "Mākslas Vēstures Pamati I", izdevniecība "Zvaigzne", 1976. 

Pašportrets ap 1837

 Viņš bija tematiski plašāks nekā Žeriko. Daudz austrumu ainavas, daudz rakstīja un kritizēja. Viņu nesaistīja līnija, svarīgas bija masas, gaismēnas, kur izceļas kādi spilgtāki toņi. Ar laiku triepiens kļūst aizvien atraisītāks. "Dantes laiva" atzīta, jo viņa bija centrāla kompozīcija, bet vēlāk māksliniekam ar atzīšanas sasniegšanu bija visai lielas problēmas. Piemēram, tika uzskatīts, ka darbā "Hiosas slaktiņš" vispār nav kompozīcijas. Par Žeriko izteicās sekojoši: "Tetovētais mežonis, kurš glezno ar piedzērušos slotu."Par spīti skarbai kritikai, viņam bija daudz piekritēju jauniešu vidū. Tolaik modē bija t.s. "anglomānija", tāpēc E.D. veidoja kompozīcijas, atsaucoties arī uz Angļu literatūru. Pēc tam, kad Francijā atsākās mietpilsonisks dzīves plūdums, autors pievērsās pagātnei un austrumu motīviem.
Māksliniekam patika savvaļas dzīvnieki, jo tiem piemita stihisks spēks, sevišķi plēsējiem. Tas viņu iedvesmoja kļūt formā aizvien mīkstākam, nelineārākam un ekspresīvākam.
Ar laiku viņš saņēma arī pasūtījumus ēku apgleznošanai. Parasti gan tiek uzskatīts, ka sienu gleznojumi viņam ir mazāk kvalitatīvi, bet augstvērtīgākas ir stājgleznas.
Delakruā daudz strādāja arī kā grafiķis, sevišķi litogrāfijā. Ilustrēja Šekspīru un Gētes "Faustu". Savas dzīves laikā viņš nevienu nemācīja, strādāja, ieslēdzies darbnīcā, taču atstāja iespaidu uz gleznieciskākiem māksliniekiem, 19.gs. beigu māksliniekiem (Domjē) un postimpresionistiem (Sezāns, Vangogs).

Dantes laiva

Hiosas slaktiņš

 

Brīvība uz barikādēm

Alžīras sievietes

 

Krustneši Konstantinopolē

Lauvu medības

Lauva saplēš trusīti

Heliodora izdzīšana no tempļa

Šopēna portrets

Ilustrācija Gētes "Faustam". Litogrāfija

Ilustrācija Gētes "Faustam". Litogrāfija

Franču romantisms un T. Žeriko

Ja vēlaties šo rakstu pārpublicēt, neaizmirstiet norādīt atpakaļsaiti uz avotu.
Ja vēlaties izdarīt labojumus, papildinājumus, sazinieties ar mani vai rakstiet komentāros. Šis raksts ir pilnveidojams ;)

Resursi

Profesora Eduarda Kļaviņa lekcijas

Attēli: Wga.hu, wikipaintings.org, u.c.
T. Kačalova "Mākslas Vēstures Pamati I", izdevniecība "Zvaigzne", 1976. 

Romantisma iedīgļi parādījās jau 18.gs. un Napoleona I impērijas laikā, bet izplatījās Eiropā pēc impērijas sabrukuma. Mākslu sāka vērtēt pēc "mākslinieciskuma" principiem, kas sevī ietvēra tādus jēdzienus kā neatkārtojamību, novatorismu, laikmetīgumu, u.c. Šos jēdzienus nebija iespējams attiecināt uz klasisko mākslu, tā izraisot zināmas reakcijas mākslinieku aprindās.
Franču romantiķi, galvenokārt vidējās buržuāzijas, sīkburžuāzijas un profesionālās inteliģences pārstāvji, pievērsās neikdienišķā, neparastā izpausmēm laikmetīgajā dzīvē, uzsverot tajā trauksmaino, dinamisko, bet ja tēloja pagātni, centās saskatīt paralēles ar laikmeta noskaņojumu.
Romantisms Francijā attīstījās kā virziens, kas izceļ personības brīvību un nozīmi, aicina indivīdu cīnīties pret vecās aizgājušās pasaules aizspriedumiem. Par galvenajām varoņa īpašībām uzskatīja enerģiju un dvēseles degsmi, apgarotību, asprātību.
Gleznotāji emociju attēlošanai izkopa atbilstošus izteiksmes līdzekļus- kompozīciju būvēja pa diagonāli, izmantoja ēnu un gaismu pretstatus un kolorīta spožumu. Parādījās enerģiski triepieni, tas ievadīja klasicisma un romantisma asu cīņu periodu. Romantisms ir gluži kā vidutājs starp klasicismu un reālismu, taču atšķirībā no reālisma, tas bija pieķēries fantastikai, kaislībām un neparastā cildināšanai.
Tieši franču romantismam bija vislielākā nozīme pasaules mākslas attīstībā.


Teodors Žeriko.

Teodors Žeriko (1791 – 1824)

Viņš bija pirmais redzamākais romantisma glezniecības pārstāvis Francijā. Viņa iespaids ir ļoti liels un paliekošs. Dzimis augstākās buržuāzijas ģimenē, tāpēc samērā turīgs. Mācoties daudz kopēja Renesanses māksliniekus, īpaši Karavadžo, kurš spēcīgi ietekmēja paša Žeriko daiļradi. Mākslinieks pievēršas Napoleona armijas karavīra atveidošanai. Trauksmaino noskaņu kompozīcijā rada zirgs, stihisku emociju, brīvības un neatkarības simbols. Bieži telpa ap tēliem ir nekonkrēta. Žeriko ir lielisks zīmētājs un plastisko formu meistars. Būtiskas izmaiņas ievieš gleznu kompozīcijā- sižeta noteikts figūru izvietojums, kas pakļaujas reālistiskas izteiksmības interesēm. Kolorīts atpaliek no plastiskā risinājuma spēka. 
Neraksturīgi frančiem viņam ārkārtīgi patika līnija, taču noteiktās formas allaž tiecās apvienot ar gaismēnas efektiem.
Labu laiku pavadīja Anglijā pēc "Medūzas plosta" izgāšanās Francijā. Anglijā daudz studēja zirgus un to kustības. Tai laikā gleznoja arī portretus. Tiem bija vienkāršas kompozīcijas, bez ārišķīgām lietām. Pārsvarā gleznoja jaunus cilvēkus, laikabiedrus. T. Žeriko ir arī ārprātīgo portretu sērijas radītājs. Sērijā ietilpst ap 10 darbu. Šajos portretos viņš neidealizē cilvēkus un nerada romantiskas noskaņas. Parasti tumša krāsu palete.
Mākslinieks mirst agri. Pēc atgriešanās no Anglijas strādā un viņam pat ir skolnieki. Dzīvi beidz, nokrītot no zirga. TEH IRONY!

Imperatora gvardes virsnieks uzbrukumā	Imperatora gvardes virsnieks zirgā
Zirgu savaldīšana Romā	Medūzas plosts
Zirgu skriešanās Epsomā	E.Delakruā
Vājprātīgais	Ainava ar kaļķu cepli

Franču klasicisma arhitektūra

Ja vēlaties šo rakstu pārpublicēt, neaizmirstiet norādīt atpakaļsaiti uz avotu.
Ja vēlaties izdarīt labojumus, papildinājumus, sazinieties ar mani vai rakstiet komentāros. Šis raksts ir pilnveidojams ;)

Resursi

Profesora Eduarda Kļaviņa lekcijas

Attēli: Wga.hu, wikipaintings.org, u.c.
T. Kačalova "Mākslas Vēstures Pamati I", izdevniecība "Zvaigzne", 1976. 

Arhitektūrai jābūt vienkāršai, konstruktīvai un dabiskai. Būda ir arhitektūras ideāls. Jau karaļu laikā pievērsās klasicismam, tas bija Luija XVI stils. Antīkās arhitektūras un smalkuma kombinācija. Arhitektūra kļūst stingrāka, racionālāka. Tēlniecība ir smalka, proporcijās vērojams vertikālisms, simetrija, reizēm liektas formas. Saglabājas detaļu smalkums.

Žaks Anžs Gabriels. Mazais Trianons 1751-68	Mazā Trianona pils un parka plāns. 1779
Rišārs Miks Mazā trianona parka karalienes būda	Rišārs Miks Mazā trianona parka mīlestības templis

Parādījās revolucionāri klasicisti, kas atteicās no visa veida ornamentiem, pamatā izmantoja kvadrātu un apli. Centās celt sabiedriskās ēkas. Tas praktiski sākās jau 70'os gados. Tādējādi var teikt, ka pastāvēja divi klasicisma virzieni- oficiālais un revolucionārais.

Žaks Anžs Gabriels u.c. Konkordlaukums Parīzē 1753

Pievēršanās klasicismam mākslas vēsturē atkārtojas periodiski. Pirmā atgriešanās pie antīkajiem ideāliem bija renesanse, tad XVII gs., XVIII gs. un XIX gs. klasicisms. 18.gs. beigu klasicisms atšķiras no 17.gs. klasicisma ar to, ka konsekventi tuvinās antīkajām formām. Izliekto līniju vietā atkal stājas nepārtrauktas, taisnas. Vislielāko uzmanību pievērš celtņu proporciju majestātiskumam. Risinājumā visbiežāk izmanto kolonnas

Žaks Žermēns Sulfo Panteons

Pakāpeniski sāk izmantot vienkāršākus orderus un horizontālisms uzvar. Daudzi no tā laika projektiem paliek neīstenoti, t.sk. ekonomisku apsvērumu dēļ. Pieaug gigantomānija.

Klods Nikolā Ledū La Villet robežēka Parīzē 1784	Klods Nikolā Ledū Sālsraktuvju pilsētas Šo projekts 1775
Klods Nikolā Ledū Sālsraktuvju pilsēta Šo. Ark-e-Senāna ēka	Klods Nikolā Ledū Sālsraktuvju pilsēta Šo. (Ark-e-Senāna)      Vārti ar grotu
Klods Nikolā Ledū Sālsraktuvju pilsēta Šo. (Ark-e-Senāna)      Uzrauga māja, projekts, vara gravīra.

Etjēns Luijs Bullē Projekts piemineklis Īzakam Ņūtonam	Etjēns Luijs Bullē Projekts Versaļas pils pārbūvei, metropole fasāde-interjers. Parizes nacionālās bibliotēkas projekts
Etjēns Luijs Bullē Nacionālās bibliotēkas projekts.

Napoleona laikā sāka pamazām celt vairāk. Tad vēlīnais klasicisma stils sautks par ampīru. Klasicisms pamatā vienkāršs, taču vienkāršība mazinājās, parādās dekors, sarežģītāks orderis, ornaments, kas orientēts uz napoleona impērijas slavināšanu. Raksturīgs elements bija Senās Ēģiptes slavināšana.

Žans Ogists Renārs Boharnē hotelis Parīzē	Šarls Persjē, Pjērs Fontēns Karuseļ laukuma triumfa arka parīzē
Žans Gonduēns, Žans Batists Lepērs. Lielā armijas kolonna Vandom laukumā Parīzē.	Pjērs Aleksandrs Vinjons. Madlēn baznīca Parīzē
Žans Fransiss Šalgrēns. Triumfa arka Parīzē	18.gs. arhitekti lielu uzmanību pievērš jaunas sabiedriskas ēkas- teātra izveidei. Tā celšanas tradīcijas aizsākatas 16.gs. beigās Anglijā, pēc tam arī citās zemēs.