Mākslas vēsture: Žans Ogists Dominiks Engrs

(1780 – 1867)

Ja vēlaties šo rakstu pārpublicēt, neaizmirstiet norādīt atpakaļsaiti uz avotu.
Ja vēlaties izdarīt labojumus, papildinājumus, sazinieties ar mani vai rakstiet komentāros. Šis raksts ir pilnveidojams ;)

Resursi

Profesora Eduarda Kļaviņa lekcijas

Attēli: Wga.hu, wikipaintings.org, u.c.
T. Kačalova "Mākslas Vēstures Pamati I", izdevniecība "Zvaigzne", 1976.

Pašportrets 1804

Žans Engrs, kurš pēc rakstura bija ļoti temperamentīgs un straujšs, orientējās uz klasisko formu un līniju, taču pats negribot bieži atkāpās no klasicisma principiem. Ilgu laiku pavadīja Itālijā, kur studēja antīko, renesanses mākslu un t.sk. "primitīvus". Viņa novirzes no klasicismaizpaužas nedaudz saplacinātā formā, formas deformācijā, kaut ko izstiepjot, vienkāršojot. Zināmā mērā atkāpjas no anatomiskas pareizības. Viņu sauca par "gotiķi" un tajos laikos tādas primitīvas atkāpes bija smags noziegums. Mākslinieks pievērsās arī austrumnieciskiem motīviem. Lielu uzsvaru lika uz gaismēnas izmantojumu, kas arī ir klasicistiem neraksturīgi, arī viņa sižeti bija izteikti romantiski, tos varētu dēvēt par savdabīgu klasicisma sirreālismu. Piemēram "Leonardo nāve" ir klasicismam neraksturīgs vēsturisks sižets.
Jāatkārto, ka viņam raksturīga plakana forma, lokāli, primitīvi toņi.

Jupiters un Tetīda

Lielā Odaliska

Rafaēls un Fornarīna


Rivjēr jaunkundzes portrets

Pats sevi Žans Engrs neuzskatīja par portretistu, tomēr tos gleznoja, cenšoties saglabāt klasisko formu. Šodien viņa portretus vērtē augstāk kā viņa pārējos darbus. Tajos viņš idealizēja formu, taču centās saglabāt modeļa raksturu. Veidojot portretu, pārspīlēja formas, kuras darba gaitā harmonizēja. Pēc viņa uzskatiem formai jābūt veselīgai, noapaļotai, bet ne pārāk. Piemēram "Rivjēr kundzes portrets" labi parāda modeļa psiholoģiju, kas raksturā atbilst klasicismam.
Mākslinieks pasaulei mantojumā atstājis arī daudz zīmuļa zīmējumu, kurus darināja peļņas dēļ. Parasti viņš zīmēja ātri, virtuozi, iezīmējot atsevišķās vietās detaļas. Reizēm darināja veselu ģimeņu portretus. Mūsdienās šie portreti tiek ļoti augstu vērtēti.

Montegi jaunkundzes


N. Paganīni portrets

Luija XIII solījums

"Luija XIII solījums" bija viens no viņa sliktākajiem darbiem, kas dīvainā kārta guva milzu panākumus. Kopš šīs gleznas darināšanas Engrs ieguva oficiālu mākslinieka statusu un turpmāk bija viens no akadēmijas balstiem, ļoti konservatīvs, pretojās visam jaunajam t.sk. romantiķiem.
Viņš ražoja vienu darbu pēc otra- tie tagad skaitās sliktākie no viņa darbiem, taču viņš nepameta arī portretu glezniecību, tajos parādās zināma dokumentācija- tērpi, interjers.

Homēra Apoteoze

Luija Fransuā Bertēna Portrets

Darbu "Sv. Simforiana mocības" uzskatīja par savu labāko veikumu. Mūsdienās uzskata, ka tas ir pats pats sliktākais no visiem viņa darbiem :). Taču arī tai laikā ne mazums uzskatīja to par izgāšanos. Engrs dikti apvainojās un devās "labprātīgā trimdā" uz Romu, kur strādāja kā direktors, kurš pārraudzīja Parīzes stipendiātus. Liekas, tieši tur strādājot, viņš radīja "Mazo Odalisku". Viņš izceļās ar spēcīgiem, asiem krāsu kontrastiem. Ja laukumā nav spēcīga krāsa (āda), bieži iepina iekšā pelēkos toņus, taču Itālijā uzzināja, ka antīkie darbi bija krāsaini, tāpēc arī pats Engrs nolēma kļūt krāsaināks, bet tas viņam izdevās kaut kā primitīvi (tas gan atbilst viņa vispārējiem primitīvisma uzstādījumiem).