18.gs. beigu, 19.gs. Romantisms

Romantisma vispārējs raksturojums

Ja vēlaties šo rakstu pārpublicēt, neaizmirstiet norādīt atpakaļsaiti uz avotu.
Ja vēlaties izdarīt labojumus, papildinājumus, sazinieties ar mani vai rakstiet komentāros. Šis raksts ir pilnveidojams ;)

Resursi

Profesora Eduarda Kļaviņa lekcijas

Attēli: Wga.hu, wikipaintings.org, u.c.
T. Kačalova "Mākslas Vēstures Pamati I", izdevniecība "Zvaigzne", 1976. 

Pēc vienas versijas vārda "romantisms" izcelsme attiecināma uz viduslaiku spāņu romancēm, vēlāk romāniem, kuri bija izplatīti 18.gs. Vācu mākslas teorētiķi ap 1800. gadu šo vārdu sāka attiecināt arī uz ne-literāro mākslu, kurā parādās kaut kas neizprotams, mistisks līdzīgi kā romānos. Otra izcelsme saistāma ar angļu parkiem, kurus arī dēvēja par romantiskiem. Jēdzienu plašāk sāka lietot Francijā ap 19.gs. sākumu.

Romantisms kā mākslas parādība rodas 18.gs. II pusē, bet beidzas 19.gs. vidū. Visplaukstošākais tas ir gadsimtu mijā, uzvaras laiks- 19.gs. 20tie-30tie gadi, taču romantisma tradīcijas mākslā saglabājās arī vēlāk. Romantisma attīstība noris līdzās klasicismam, ar kuru tas visai pretrunīgi saistās. Vislielākā nozīme tam ir Francijā un Vācijā, kur visvairāk izplatās glezniecībā, grafikā, bet mazāk- tēlniecībā. Pavisam reti šo terminu lieto attiecībā uz arhitektūru. Uzskata, ka historiskie stili rodas romantisma gaisotnē.
Atskaitot vizuālās mākslas lielus panākumus (pat vēl lielākus) virziens gūst mūzikā, literatūrā, modē u.c. tas kopumā raksturīgs utopiska sociālisma idejām.

Romantisma rašanās (ietekmes) faktori:

• 18.gs. apgaismības kustība, kura uzsver saprātu un dabiskumu. Sākumā izplatās sentimentālisma formās. Cēlais mežonis- viens no romantisma varoņiem.
• Orientēts uz nemainīgas sabiedriskās kārtības noliegumu (franču revolūcija)
• Romantisms nepieņem brīvo kapitālismu, kas rodas pēc revolūcijas. Antiburžuāzisks, antimietpilsonisks virziens.
• Nepieņem tā laika sociālo dzīvi pilsētās.

No romantiķu vidus nāk dumpinieki, vadītāji, biedrības, teroristi, bet nav izslēgts, ka romantiķi varēja būt arī konservatīvi, sevišķi dzīves otrā pusē.

Koncepts

• Izvērsta pamatojuma nav, jo romantiķi necentās racionāli pamatot savu mākslu.
• Cildenais- tas, kas atšķiras no skaistā, neregulārs, nepareizs, taču iedveš bijību.
• Gleznieciskums- krāsu, gaismēnu variācijas, nestabilitāte.

Nebija tematiskas hierarhijas, lai arī Eiropas mākslā tā bija noturīga tradīcija. Jebkura tēma bija laba, ja tai ir romantiskas kvalitātes, emocionāla ekspresija, jo darba uzdevums ir iedarboties uz emocijām.
Romantisms galvenokārt saistāms ar esošā noliegumu- t.i. ar eskēpismu. Tādēļ iecienīta bija >vēsturiskā tematika, sevišķi viduslaiki, kuri tika idealizēti. Iecienītas ainas ar bruņiniekiem, pilīm, vēsturi.
>austrumu tematika- arābu, grieķu pasaule.
>reliģija
>folklora. Interesēja nevis cilvēks vispār, bet nacionālā, vietējā tradīcija, tāpēc tai laikā aktīvi pētīja folkloru.

E. Delakruā  Alžīras Sievietes Dzīvoklī	Šnors fon Karolsfelds Pasludināšana Autors labprāt pievērsās reliģiskām tēmām un folklorai.
Morics fon Švinds Falkenšteina brauciens	E. Delakruā Sardanapala nāve  Labprāt ņēma sižetus no literatūras. Iemīļoti bija Bairons, Šekspīrs, Gēte, V. Skot, Dante, uc.   Dažkārt pievērsās sava laika notikumiem, bet tad tiem bija jābūt ārkārtējiem (revolūcijas, katastrofas) Ainavās uzsvērta cilvēka saistība ar dabu, dabas stihijas, necivilizētība
V. Tērners Kuģa bojāeja Tipiskas bija jūras ainavas ar negaisa motīviem, Skandināvijas meži, Alpu ūdenskritumi un naktsgaisma	Kaspars Davids Fridrihs   Divi vēro mēnesnīcu  Mākslinieki attēloja subjektīvas fantāzijas, fantastiku, sižets varēja būt simbolisks.
E. Delakruā Lauva uzbrūk arābu jātniekam	H. Fisli Murgs (dažādi varianti)

Labprāt gleznoja portretus, bet ne reprezentatīvus. Gleznoja tuvāko cilvēku, domubiedru portretus, uzsverot dabiskās pozas, ar emocionālām izteiksmēm.
Romantisma pārstāvji varēja gleznot arī visai "cieti" līdzīgi kā  klasicismā vai dinamiski, neobarokāli, taču varēja arī ieviest deformācijas un telpiski izvērstas attiecības.

E. Delakruā Ilustrācija Gētes "Faustam"

Francs Pfors Ķeizara Habsburgu Rūdolfa ienākšana Bāzelē

Reizēm mākslinieki tiecās primitivizēt formu un atgriezties pagātnē, kā to dara, piemēram, Pfors un Karolsfelds. Savdabīga romantisma atdzimšana notika ap 1900. gadu, to dēvē par neoromantismu. Vēl pirms romantisma rašanās bija vērojamas t.s. romantiskā baroka tendences.